Karaspēka nometne. Karalim Dankanam tiek pavēstīts par kaujas gaitām: īru karapulka sakāvi, norvēģu pēkšņo uzbrukumu, Kaudoras tana nodevību un Makbeta spozmi kaujas laukā. Pretinieks ir pievarēts. Kaudora tanam tiek piespriests nāves sods, viņa zeme, pils un tituls tiek apsolīts Makbetam.
Trīs raganas vienojas tikties tīrelī, kur pēc kaujas garām ies Makbets.
Tīrelī parādās karavadoņi Makbets un Benkvo. Makbetam raganas pareģo, ka viņš kļūs par nākošo Kaudoras tanu un pēc tam – par Skotijas karali. Benkvo tiek pareģots, ka viņa pēcteči valdīs Skotijā. Ierodas karaļa Dankana sūtņi un paziņo, ka karalis piešķīris Makbetam Kaudoras tana titulu.
Zāle karaļa Dankana pilī. Dankans izsaka savu pateicību Makbetam un Benkvo. Par troņmantnieku tiek nosaukts Malkolms, Dankana pirmdzimtais. Visi dodas godināt Makbetu uz viņa pili Invernesā.
Invernesā Lēdija Makbeta lasa vīra vēstuli par raganu pareģojuma piepildīšanos.
Karalis ierodas ar savu svītu.
Nakts tumsas aizsegā Makbets nogalina Dankanu, un stindzinošas bailes pārņem viņu. Lēdija Makbeta, nicinādama vīra gļēvulību, pati paņem nazi, lai notraipītu ar asinīm guļošos karaļa sargus.
Rīts Makbeta pilī. Tiek apspriesta nemierīgā nakts. Makdafs, agri ierodoties pie Dankana, atrod karali jau mirušu. Jūtoties apdraudēts, Malkolms, Dankana dēls, nolemj bēgt uz Angliju. Par Skotijas karali tiek pasludināts Makbets.
Lēdija Makbeta ir pārņemta ar varaskāri. Makbets nu ir kļuvis par karali, bet viņus nomoka pareģojums – Skotijā lemts valdīt Benkvo pēctečiem. Makbetu šausta šaubas, bet lēdija Makbeta vairs neredz atpakaļceļu. Tiek nolemts Benkvo nogalināt.
Slepkavas gaida savu upuri. Benkvo mirst.
Lēdija Makdafa dalās pārdzīvojumos ar brālēnu Rosu, ka vīrs ir aizbēdzis un atstājis viņu un bērnus vienus tik nežēlīgā laikā. Makdafa ģimene arī tiek nogalināta aizdomās par sazvērestību pret Makbetu.
Hekate pārmet raganām, ka tās rīkojušās bez viņas ziņas. Makbets dodas pie raganām izzināt savu nākotni. Viņam pareģo, ka neviens cilvēks, kuru dzemdējusi sieviete, nespēs viņu nogalināt, un Makbets būs neuzvarams, kamēr uzbrukumā nenāks Birnamas mežs.
Galma dāma stāsta, ka Lēdija Makbeta katru nakti mēnessērdzīga klīst pa pili un izmisīgi berž savas rokas, cenšoties no tām nomazgāt asinis. Izmisuma nomocīta, lēdija Makbeta mirst, taču šī ziņa Makbetu jau nesatriec.
Būdams kopā ar Malkolmu Anglijā, Makdafs uzzina par sievas un bērnu nāvi un alkst atriebības. Malkolms sola līdzi atvest angļu armiju. Viņi ir gatavi atbrīvot dzimteni no asinskārā uzurpatora.
Tomēr cilvēces pastāvēšanas priekšnoteikums ir ētika, nevis patiesība. Homo sapiens veidojās nesaraujamā darbarīku izmantošanas, runāšanas un domāšanas vienībā. Un domādams viņš saprata, ka patiesas reakcijas izdzīvošanai reti kad ir noderīgas. Cilvēkam, medību instinkta vadītam, gribējās nekavējoties mesties virsū medījumam. Bet viņš saprata, ka šī patiesā reakcija var nenest veiksmi. Labāk savaldīt sevi, pagaidīt izdevīgu brīdi, rūpīgi izdomāt, kā zvēru apmānīt. Vai tad veiksmīgu medību pamatā nav meli? Kas tad bija ar žagariem nomaskēta mamutu bedre? Visuzskatāmākie meli. Mēs varam to visu saukt par medību paņēmieniem, bet būtība no tā nemainās – ar žagariem pirmatnējais cilvēks apzināti sacīja mamutam: “Ej droši! Tur visur ir stingra, līdzena zeme!” Mamuts noticēja un beidza savu dzīvi homo sapiens vēderā. Bet homo sapiens tādējādi izdzīvoja. Un ne tikai izdzīvoja, bet arī kļuvu par neapstrīdamu pasaules valdnieku. Vai normālam cilvēkam ienāks prātā nosodīt pirmatnējo mednieku par šiem meliem? Bet iesim tālāk. Par mamutiem stāstīdams, es tikai gribēju parādīt, cik senas ir melošanas saknes. Bet šodien. Kas dominē audzināšanā? Meli. Ko māte māca savam puisītim pirms iešanas ciemos? “Uzvedies labi. Ja tev piedāvā kūkas, tad paņem tikai vienu. Ja tante tev piedāvās otru, tad pasaki paldies un atsakies – saki, ka vairāk negribi.” Un puisītis, vēlēdamies izaugt par augsti ētisku personību, tā arī saka: “Paldies, tante, man vairāk negribas.” Lai arī pats vai mirst no neprātīgas vēlēšanās aprīt vēl vismaz četras kūkas. Jā, mēs to nesaucam par meliem, mēs to saucam par pieklājību, bet būtība taču no tā nemainās. Tie vienalga ir meli, jo puisītis apzināti teica tantei ne to, ko domāja. Bet mēs viņu par šādu rīcību nenosodām. Pat slavējam. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs cilvēka rīcību vērtējam nevis pēc tā, vai viņš melo, bet pēc tā, kāpēc viņš melo. Svarīgi ir melot ētisku motīvu dēļ. Ja tava patiesība nesīs ļaunumu, tad ikviens normāls līdzcilvēks tevi novērtēs kā nelieti. Nu padomā pati – ja neglīta meitene man prasa: “Sven, vai es esmu skaista?” un es viņai godīgi atbildu: “Nē, mīļā, tu esi tik atbaidoša, ka man, uz tevi skatoties, tikai vemt vien gribas!” Un ja uz nerviem krītoša vecmāmiņa prasa bērniņam: “Vai tu mani mīli?” Vai, tavuprāt, pareizākā atbilde būtu: “Kas tev nāk prātā, vecā ragana! Zārkā es tevi gribētu redzēt baltās čībiņās! Noriebusies kā rūgta nāve tu man esi!” Tāpēc jautājums – melot vai nemelot – ir principiāli atrisināts jau cilvēces rītausmā. Vai iespējams dzīvot uz meliem būvētu dzīvi? Ne tikai iespējams. Nav iespējams pat pāris stundas bez meliem nodzīvot. Nemaz nerunājot par laimīgu dzīvi. Jo izsvērtāk un rūpīgāk tu liksi melus pie meliem, jo laimīgāks būsi gan tu pats, gan tie, kas dzīvo tev apkārt. Līdz ar to arī mums nepastāv un nevar pastāvēt jautājums: melot vai nemelot? Pastāv tikai jautājums, kā, kad un kur melot un kā šos melus sapīt pareizā, morāli augstvērtīgā tīklā. Es vēl nevaru tev šodien atbildēt uz visiem “ko” un “kā” kurā brīdī mēs turpmāk darīsim. Domāsim, laiks palīdzēs. Un, ja esmu tevi principā pārliecinājis, tad lūdzu tikai vienu: nesteidzies... nesteidzies ar savu patiesību. Darīsim visu, lai ap mums būtu pēc iespējas mazāk nelaimīgu cilvēku.
Pola Gudvina meistarklases Daugavpils teātrī tika īstenotas ar British Council pārstāvniecības Latvijā atbalstu.