Jau vairuokys dīnys plūsuos spieceigs viejputnis. Itaidūs apstuokļūs izīt nu sātys nūzeimātu pakļaut sevi nuovis brīsmem. Tok ari palikt pavysam vīnam nūmaļā sātā var izaruodeit beistami…
Vokors. Nacaurradzams putiņs sapludynuojs kūpā dabasus ar zemi. Pi horizonta pasaruoda kaida aizdūmeiga byutne, kura klusom lovuos preteimā gunei lūgā lauka ūtrā golā. Ka putiņs nabyutu nūglobuojs juos seju, ryupeigs vāruotuojs iz reizis saskateitu juos acīs dagūšu apjiemeibu – itei byutne ir nazkū īcerējuse, i pat vātra naspēs jū apturēt.
Atskaņ zvons. Tod vēļ vīns, naatlaideiguoks. Pošaizsardzeibai Patriks pajem širmeiti. Atspruogst durovys, i vīsuļs vuordā Džūdita īsabruož juo sātā.
Izrādes pamatā ir angļu dramaturga Pītera Kviltera luga “Snowbound”.