Daugavpiļs teatris jau vairuokus godus storp cytim izaceļās ar muokslinīciski i socialpolitiski veiksmeigu strategeju, repertuarā īkļaudams īstudiejumus navīn latviski i krīviski, bet ari latgaliski. Treju volūdu princips dūd īspēju paplašynuot skateituoju pulku, pīduovoj jaunus izaicynuojumus aktīru trupai, vairuokim mūokslinīkim pīsadolutīs vysūs īstudiejumūs, taipat vairoj radūšūs planu daudzveideibu. Lai gon skaitliskā izteiksmē īstudiejumu latgaliski Daugavpiļs teatrī ir moz, tī vysi atstuojuši nūzeimeigus pādus teatra muokslinīciskījā darbeibā beidzamajūs godūs.”

Vysys treijis redzātuos dramatiskuos izruodes ir interesantys , svareigys: pīduovoj skateituojim sarunu par aktualom problemom , paleidzūt tikt skaidreibā cylvākam par myusdīnu pasaulē vysvairuok satraucušū , i vīnlaiceigi snādz teatra aktīrim īspēji spūdrynuot sovu meistareibu. Kūpsumā rūnās ikvīnam teatrim pyrmom kuortom napīcīšamais - saruna ar publiku par skaiteituojam svareigū i aktīru saimes atteisteibai interesantys lūmys.

Daugavpiļs teatra izruodes, vysmoz skatē pīduovuotuos, ir pīpiļdeitys ar mīlesteibu pret kotru tālu, bez līka patosa. Teatris nasabeist pīsaisteit īstudiejumus izruožu dzimšonys vītai - juo izteiktuoks vītejīs nervs, juo syltuoks storuojums nu skotuvis.

Lels prīks par Daugavpiļs teatri, kuru sovulaik atjaunoja ar dūmu tyvynuot piļsātu latvīteibai, bet suokumā itei kulturys īstuode Daugavpilī nabeja ni aicynuota, ni vajadzeiga, ni pīpraseita. Paguoja ilgs laiks, kamer jū pījēme piļsāta i atsaroduos Oļegs Šapošņikovs, kuram beja sovs redziejums par „teatra akcentu”. Šapošņikovs saplyudynuoja obejis trupys: vysi spielej gon latviski i krīviski, gon latgaliski. Ja nu as tycu integracejai, to šaidai, kur nūteik mieginuojumi veiduot kūpeigu kulturys telpu.

Nūsaskotūt pīcys Daugavpiļs teatra izruodes, acīs vyspyrms īkreit apbreinuojama daudzveideiba režejis estetikā, aktīru spēlē i izmontuotījā materialā. Myusim prīkšā stuodeituos izruodes beja veiduojuši režisori nu trejom vaļstim – Latvejis, Krīvejis i Pūlejis. Tī vysi ir jauni režisori, kas drūsmeigi eksperimentej, radeidami literaru pamatu sovim īstudiejumim. Vēļ vīns pateikams puorsteigums – jaunuo trupa, kas teicami puorvolda krīvu volūdys runys kulturu, ir natycami plastiska i muzykala.

Vīnvuordsokūt, nu tuo laika, kod Daugavpiļs teatri suoka vadēt Oļegs Šapošņikovs, teatra darbeiba ir styprynuojusēs sovā atteisteibā. Daugavpiļs teatris, konsekventi īstudeidams izruodes trejuos volūduos – latvīšu, krīvu i latgalīšu, - sevi pozicionej kai unikumu Latvejis teatru saimē. Nu vīnys puses – apstyprynoj atsarašanuos vītu i skateituoju daudzveideibu, bet nu ūtrys – veidoj uz muokslinīciskom izvēlem baļsteitu repertuaru, navis tikai apkolpoj pasyutiejumu- pīduovuojumu.